|
Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there. Kāds pavisam tepat blakus pavisam nesen teica, ka brīvības esot pārāk daudz. Ka tā esot dota visos virzienos, tik dažiem izpratne par to, kas ir brīvība, kas ir tiesības un kas - pienākumi, esot citāda nekā pārējiem. Nu, var jau būt, var tiešām gadīties, ka kāds jūtas pārlieku brīvs. (Arī tāds interesants veids kā parādīt savu “es atšķiros no pūļa”, tik diemžēl pārāk viegli atpazīstams un uzminams veids - “jūs visi apgalvojat, ka jums ir slikti no kaut kā darīšanas, bet es - ka no kaut kā nedarīšanas”).
Jocīgi, ka pūlim galu galā parasti izrādās taisnība. Nu, protams, ja vispār par taisnību iespējams runāt kā par kādu absolūtu vērtību, kura var būt un var nebūt. Piemēram, pūlis kliedz, ka sāls ir deficītprece, un, skat - jau pēc dažām dienām sāls tiešām kļūst deficīts. Pūlis brēc, ka benzīns kļūs dārgāks.. re, cena pacēlās! Pūlim ir aizdomas, ka virs Rīgas ir caurums ozona slānī, un atkal - kāds zinātnieks to nupat ir parādījis un pierādījis, virs Rīgas tiešām paveras melns kosmoss, tiešā līnija. Pakāpjoties drusciņ atpakaļ un skatoties uz pūli kā brēcošu lielumu, rodas aizdomas par cēloņu un seku inversiju, kad aste ķer muti, nevis mute asti. Nu, iespējams.
Tomēr cilvēki, būdami piederīgi pūlim, dara muļķības. Diezgan daudz muļķību. Vispār viņi bieži kļūdās. Iedomājies, kļūdīties reizi četros gados, ievēlot jaunu valdību. Nu, tiešām neesmu dzirdējis kādu sakām, ka šoreiz gan labi deputāti savēlējušies, ka nu tik sāksies tā labā dzīve. Ehh, ja būtu starp vēlēšanu kartiņām arī baltā kartiņa - negribu nekādu saeimu - vai tiešām arī tad ļaužiem vajadzētu kādu kaklakungu. Nu, protams, vajadzētu. To taču katrs gudrinieks tev izskaidros, ka anarhija nav nekāda sistēma, ka tajā nekas nav iespējams un nekas nenotiek kā nākas (diez, ar ko tas atšķiras no šībrīža situācijas?) Tas pats gudrelis tev arī izskaidros - tieši tāpēc šeit, Latvijā, ir demokrātija (Politikas režīms, kur augstākā vara pieder tautai (pilsoņu vairākumam), kas tieši vai ar vēlētu pārstāvju starpniecību izlemj svarīgākos valsts dzīves jautājumus ©Svešvārdu vārdnīca, Jumava), tātad, vara pieder tautai, vara pieder Tev. Nu, ko gan lai dara, ka šajā valstī esam izvēlējušies demokrātijas variantu ar vēlētajiem pārstāvjiem (kurus arī pēc tam varēsim vainot savā neizdarībā). Nu, ko gan lai dara, ka mums (ai, ai nabadziņiem) jāstājas bija tajā Eiropā (aut.piez - es esmu eirooptimists), ka mums tas bija jāizdara tieši šajā, mums visneizdevīgākajā veidā - vienkārši tādi mēs esam piedzimuši (nevis “tādi mēs esam vāji politiķi”). Un ko gan lai dara, ka savajadzējās mums tās datu nesēju nodevas ievākt - mūziķi taču protestē un vispār pirātisms… un ko gan lai dara ar šo… un ko gan lai dara ar to… Bet patiesībā gribas tik jautāt - ko gan lai dara, ka man gribas šim kā salīdzinājumu ņemt naturālo saimniecību, kur nevienam nebiju parādā par to, ka esmu pārrakstījis datus citā datu nesējā (jā, es apzinos, ka, dzīvojot naturālās saimniecības apstākļos, es diez vai zinātu, ko nozīmē šis jēdziens “dati” un nojaustu, kas ir “maksāt” - pat 2004. gadā).
Labi, tā būtu politika (un sociālpolitika, vai kā nu to varētu nosaukt). Par politiku domāt nepavisam nav labais stils tādiem progresīviem tīnīšiem kā man. Progresīvajam tīnītim svarīgi ir labi izskatīties, būt kaut cik apģērbtam, vispār visam jābūt stilā… nu, vai ar to nepietiktu? Ha, esi vien stilā, ja stils tev jau kuro gadu tiek uzspiests no augšas, ja “šogad modē rūtaini krekli ar plašām piedurknēm” patiesībā nozīmē “Ķīnā ir saražojuši daudz rūtaina auduma, tāpēc mēs to pirksim un ražosim kreklus, bet tu, ute, tos pirksi un dosi mums vēl naudu”. Cilvēku pūlis ar savu uz ārpusi izspiedušos maku vienkārši pieprasa vēl un vēl. Un, ko domājies, atnāk taču kāds, kam gribas dot un ņemt pretim no pūļa. Vienkāršākais veids - to darīt legāli, kontrolēti un psiholoģiski pareizi. Nu, piemēram, veidojot globālu tirdzniecības tīklu un neejošos produktus pamazām slidināt apkārt visai pasaulei, apmuļļājot modi un stilu pamazām visur, lai izskatās vienādi. Kas tad vainas itāļu kurpītēm Latvijā - ak tā, kāja jums nelien iekšā… nu, nekas, panēsājiet vien, pēc trešā pāra jau parasti pierod un tad jau arī kāja ir pamazām deformējusies līdz vajadzīgajam…..
Eu, eu, lecīgais, kur tad tu leksi? Ak, skriesi šūt pats savu linu kreklu un izcelsies uz pārējo fona ar to, ka esot lietojis dabiskos produktus un nepakļāvies brendismam. Dunduk, tad tak tu atšķirsies no mums, pārējiem, tad tak mēs par tevi smiesimies un teiksim, ka tu neesi moderns. Tu neesi par to pārliecināts? Nu, protams, ka neesi. Daži lecīgie pamazām sāk veidot nelielus individuālistu pūlīšus, citādāk domājošos. Tos korporācijas apēd vēlāk un ar nedaudz citiem paņēmieniem. Skrien vien, varbūt tev tiešām izdosies…
Nu, labi, varbūt tomēr ir kāds cits virziens, kur cilvēks neizrādītu savu bara dzīvnieka glupumu? He, nu protams. Sestdiena, Turaida, gaisā virmojošie vārdi “rudens zeltainās lapas” parāda mums to, ka droši vien jau šāds virziens ir… tik jāprot to atrast.
P.S. Piedodiet, ak, cienītie, kuri reizēm iegriežas šajā tīmekļa nostūrī par nedaudz apraustīto valodu un lēkājošo domu - tā ir šeit ierakstīta tieši tāda, kāda tā ienākusi man prātā tobrīd, kad teksts ir tapis. Un tādai tai jāpaliek. Trūkstošās daļas piedomājiet paši, nav jau tik grūti. Šizofrēniskais ģēnijs pagaidām neesmu. (Tiksimies Turaidā) |