| februāris |
[Feb. 24th, 2025|10:01 am] |
| [ | Current Mood |
| | bļe, kā negribas strādāt | ] |
| [ | Current Music |
| | Timber Timbre | ] |
par lietām, kuras nemāca skolā, bet es gribētu, lai māca - man vispār videnē bija priekšmets "psiholoģija", bet neatceros, ka tur būtu mācīts kas noderīgs. pildījām kaut kādus testus. atceros skolotāju - jauna, jauka, hot, brauca ar fancy sporta mašīnu. mazliet atminos, ka viņa ar zināmu rūgtumu runāja kaut ko par alkoholismu. tas arī viss.
kādu ~gadu es esmu ļoti daudz domājusi ar attiecībām. it īpaši pēdējo pusgadu. piemēram, par to, kāpēc mēs ar K palikām kopā pēc 2015. gada laulības krīzes. no šodienas skatpunkta neliekas baigi veselīga izvēle. BET - tā rezultātā mēs abi sākām iet pie terapeitiem, nenormāli izaugām, nenormāli daudz iemācījāmies un kļuvām daudz pieaugušāki. ja mēs būtu izšķīrušies tad, es ļoti šaubos, ka jebkurš no mums būtu sācis iet pie terapeita un mēs droši vien būtu tajos pašos loopos ar citiem cilvēkiem. nē, nu kaut kādā ziņā jau tagad esam, bet mēs protam ar to dīlot daudz jēdzīgākā veidā.
atgriežoties pie skolas - attiecību rītausmā ar K mums būtu nenormāli noderējusi informācija par piesaistēm. es esmu anxious, K - avoidants - vispār 99% manas dzīves tā vai citādi svarīgo vīriešu ir avoidanti. pat zirgs. es, piemēram, skatos uz saviem vecākiem - viņiem šogad būs 48. kāzu jubileja. papsis ir klasisks avoidants, māte anxious un viņi JOPROJĀM, jau PUSGADSIMTU, sitas viens pret otra sienām, vietās, kurās tiem šķiet, ka būtu jābūt durvīm, bet kur nekādu durvju nav, nav bijušas un nekad nebūs. durvis ir kaut kur pavisam netālu. varbūt ne plaši atvērtas, bet vismaz noteikti ne aizslēgtas, bet viņi tikai sitas pret tām sienām reaģējot uz saviem trigeriem, neapmierinātajām vajadzībām un nepiepildītajām ilgām. uz to skatīties ir visai baisi. beeet, pamācoši arī. vismaz, ja saprot uz ko tieši skatās.
arī mums ar K pirmajos attiecību gados bija diezgan spēcīgs attachmenta stilu klašs/krašs. kaut kas tur nokrašoja tik dziļi, ka par spīti sekojošiem gadiem terapijā un visādi citādi lieliskām attiecībām, kaut kas tur tā arī palika neatrisināts un iestrēdzis un tas bija viens no faktoriem, kāpēc pērn vienojāmies šķirties romantiskā aspektā. tagad atskatoties ir drusku tāds - bļeeeee, būtu mēs zinājuši par attachmentu dinamikām un trigeriem, būtu bijis tik daudz vieglāk dzīvot un būtu aiztaupīts tik daudz ciešanu un mocību un, iespējams, arī depresijas gadu. ok, nepietiek ar zināšanu, tas ir arī kaut kā praktiski jāliek lietā un jāņem vērā, bet man liekas, ka tā čista nebūtu bijusi problēma. lai kā arī nebūtu, es tagad to ļoti izmantoju, lieku lietā un redzu milzu efektu savās jaunajās attiecībās. nenormāli palīdz. es laikam šajā dzīves brīdī jūtos kā recovering anxious, ar diezgan daudzām un stabilām secure attachment iezīmēm. nav tā, ka es spēju pilnībā netrigerēties, bet arī brīžos, kad es nespēju, es diezgan ātri saprotu, kas notiek un kāpēc un spēju apturēt lavīnveidīgu velšanos bezdibenī (reizēm gan balansējot uz pašas bezdibeņa malas vai arī iztriecot 0.6 ruma).
mēs ar bojfrendu nākam no diezgan atšķirīgām iepriekšējo attiecību pieredzēm (es atļaujos domāt, ka man ir veicies drusku labāk), tāpēc esmu ļoti pateicīga par viņa vēlmi un gatavību dīlot ar saviem avoidanta trigeriem, reflektēt un runāt par lietām, nevis noslēgties un bēgt (viņš slēpjas un bēg, bet lien ārā un nāk atpakaļ). es, savukārt, diezgan apbrīnoju savu spēju dot viņam speisu (un to darot nejusties kkādā pilnīgā pamestībā un trauksmē) - atceroties sevi pirms ~10 gadiem - no way, tas nebūtu iespējams. es būtu pilnīgā dirsā.
karoč, šķiršanās no K ir devusi iespēju atzūmot un novērtēt to, ko mēs pa šiem 16 kopdzīves gadiem esam iemācījušies - un es jums teikšu - nenormāli daudz! un tas ir tik AMAZING! droši vien to, kā mēs izšķīrāmies, var uzskatīt kā izcili nokārtotu gala eksāmenu šīm attiecību apmācībām.
es jūtos nesalīdzināmi drošāk sevī, man ir ievērojami labāks emocionālais metabolisms, es saprotu, ka viss nav par mani, konfliktu rezultātā es, protams, esmu bēdīga un/vai dusmīga, bet es nekrītu upura lomā un nevāļājos tur dienām ilgi (un, ticiet man - bēdāties un skumt ir miljons reizes patīkamāk un jaukāk un arī veselīgāk, nekā upurēt). nu varbūt reizēm drusku iekrītu, bet ātri saprotu un vācos prom no turienes. konfliktu rezultātā spēju izvēlēties auklēt mīlestību nevis aizvainojumu sevī. jo mīlestība taču ir īsta un skaista un svarīga, bet aizvainojums kaut kādi ego murgi. galvenais izrunāt robežas un neapmierinātās vajadzības.
vakar ar K pīpējot tieši nospriedām, ka kopā esam savākuši nenormāli daudz savu shitu togeather.
labi. man liekas, ka man bija vēl kaut kas ko teikt, bet man reāli ir kkas jāstrādā, nevis jāraksta attiecību slejas sviesta cibā. |
|
|
