Katram no mums galvā krājas fakti, kaudzēm faktu. Ikdienišķa draza kā "kafija, divas maizītes ar sieru brokastīs", "miris profesors, ilggadējs daiļamata meistars, izvadīšana trešdien", "bumba ir kaut kas apaļš", "pa kreisi jāgriežas no kreisās joslas", "aukstā laikā rokas nosalst vairāk", "meiteņu tualetēm trijstūrītis uz augšu"... un daudz, daudz tamlīdzīgu fakteļu. Tie tur sakrājas bez īpašas jēgas.

Ierodoties galvā, šķiet, tie tiek klasificēti, ielikti katrs savā kastītē, varam tās kastītes saukt arī par klasteriem. Lai nejuktu. Jau minētās bumbas pieliekam pie ģeometriskajām figūrām un arī pie apkārtējās vides atpazīšanas, tas profesors aiziet pie pazīstamajiem cilvēkiem un pie nāves.

Katra "kastīte" saistīta ar savām sajūtām, kas parādās fakta klasificēšanas brīdī, tomēr sajūtas ir īslaicīgas, jo nav laika daudz domāt, ir jāķer nākamie fakti.

Tam visam paralēli notiek domāšana. Kastīšu satura pārskatīšana, fakta pareizības verifikācija.. noskaidrojam, vai fakts nav pretrunā ar citu faktu, vai tas vēl ir patiess, vai tam vēl ir jēga, vai... daudz ko.

To darām tikai pēc pieprasījuma. Kad kaut ko vajag. Ja savajagās atcerēties par profesoru, tad vispirms ejam cauri sajūtām, kas ir pie pazīstamo cilvēku kastītes, tad pamanām, ka diemžēl viņš jau ievietots mirušo pazīstamo cilvēku kastītē un izjūtam arī tās sajūtas. Pirms tam varbūt atceramies "daiļamata" kastītes sajūtas.

Izstrādājot dažādu formātu mākslu, cilvēki (kas parasti ir mākslas autori) operē ar mūsu domāšanu, ar mūsu faktu krājumu, lai piespiestu mūs izjust sajūtas noteiktā secībā un daudzumā. Varētu teikt, ka mūs programmē. Viņš saka - domā par nāvi, jā tagad tu domā par iecietību. Tagad par mīlestību. Tagad atkal par iecietību un par tuviem cilvēkiem. Un atkal iecietību. Un vēlreiz par mīlestību. Un tad viņš triumfē - "Redzi! Tev nav tādas kastītes, redzi, tas sagādā tev sāpes, tev jāveido jauna kastīte manam stāstam! Haa!"

Tās sāpes katram ir citādas, jo katram taču ir cita faktu bagāža. Citam tās vispār nav sāpes, cits iecietību nekad nav pazinis un nesajūt neko, "programma" šajā brīdī nenostrādā un ietekme apstājas. Bērns redz citādi, bet programma paliek.

Tikai tā, pārdomas pēc izrādes. Pāromas par programmēto teātri, kas saka "domāsim par ..."

[Pilnīgs kosmoss]

.... "Pie dīķa izsaukti vietējie Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta speciālisti, - viņi ar padomju laikā ražotām ierīcēm āliņģa tuvumā konstatējuši augstu radiācijas līmeni. Pēc tam āliņģi apsekojuši speciālisti no Rīgas, un viņu ierīces paaugstinātu radiāciju nav uzrādījušas."

Nozagu gabalu Spānijas.

Read the rest of this entry »

(Piedodiet, romantikas meklētāji, šis būs tehniskais ieraksts)

Ja es būtu mūzikas tirgotājs, es noteikti izdomātu kādu shēmu, kā elektroniski pārdot mūziku, par kuru tu vari pierādīt, ka esi to pircis. To, protams, skaļi reklamētu, apgalvojot, ka vienīgi pie manis var iegādāties legālu mūziku, kas vienmēr būs legāla.

Viena shēma nupat ienāca prātā - risinājums Latvijas tirgum.

• Pircējs izvēlas MP3 failu, kuru vēlas iegādāties, paziņo par to pārdevējam (sakrauj e-veikala “groziņā” un dodas uz check-out), pasūtījumam līdzi dodot pasūtītāju identificējošu informāciju - piemēram, vārdu, uzvārdu un personas kodu
• Pārdevējs
  • Modificē pārdodamo MP3 failu, ierakstot tajā (ID3 marķējuma COMMENT laukā) identificējošo informāciju
  • Aprēķina SHA-1 hešvērtību modificētajam mp3 failam
  • Paraksta iegūto hešvērtību ar savu privāto atslēgu (iegādājama Latvijas Pastā, 22LVL), izmantojot laika zīmogu
  • Nodod pircējam gan MP3 failu, gan paraksta failu.
• Pircējs
  • Klausās labu mūziku no iegūtā MP3, kuram komentāros rakstīts viņa vārds un rūpīgi glabā paraksta failu
  • Sagaidot AKKA/LAA reidu pie sevis ciemos, uzrāda savu MP3 failu
• AKKA/LAA
  • Apskata MP3 failu, kur rakstīts pircēja vārds
  • Skaļi iesmejas un saka, ka tā jau kurš katrs var MP3 faila komentāru laukā ierakstīt savu vārdu
• Pircējs
  • Lepni izvelk paraksta failu un parāda - “re, šim failam aprēķinot SHA-1 hešvērtību, iegūst šādu te ķesku(apmēram ‘d0be2dc421be4fcd0172e5afceea3970e2f3d940′), un, re, šādu ķesku man šis te pārdevējs ir parakstījis ar LP izsniegtu paraksta karti”
• AKKA/LAA
  • Atvainojas, atzīst, ka viss ir legāli un dodas prom.

Tādējādi mūzikas failu izcelsme ir skaidra - var noskaidrot, kurš un kad ir pārdevis šo failu šim pircējam. Kāpēc pats pārdošanas fakts bija legāli - tā jau ir pārdevēja atbildība.

Manās ausīs jaunradītie vārdi, kas sākas ar “diž-” skan diezgan vāji, tādi kā mēģinājumi iesaistīties endzelīnistu pulciņā, radot skaistus, jaunus un novecojušus vārdus. “Dižkareivis” un “dižozols”, nu jau seni vārdi, skan labi, bet jaunie “dižpārdoklis” (bestseller) un “dižplāns” (master plan) izklausās pēc mēdīšanās. Virsplāns noteikti ir labāks par dižplānu. “Dižpārdoklis”… nē, nav man tādu “pārdokļu”.

http://apollo.lv/portal/news/articles/91481

Ienāca prātā pārdoma par caurpīdīgiem risinājumiem/šķīdumiem*.

Read the rest of this entry »

Dzīve patiesībā ir tikai viens retrospektīvs skatījums uz faktu ķēdi, cenšoties tos apvienot loģiskā virknējumā.

Var iedomāties, ka dabā pastāv tikai diskrētu faktu virknes, kas nebūt necenšas pašas "salīmēties" vienā filmā, ko sauc par dzīvi - tie esam mēs, kas to tā interpretējam.

Nekustamais īpašums, protams, ir.

Brīžiem tas kļūst par salokāmo īpašumu.

Jo tālāk no apziņas stāvokļa, jo labāk, tā sāk šķist. Man patīk gulēt un sapņot. Ar acīm vaļā, visu aizmirstot - tas gan nav viegli, ja esi dabisks praktiķis, labāk ar acīm ciet un miegā.

Tagad noskaidroju, ka man patīk būt arī paģībušam. Tā sajūta ir tik neaprakstāmi viegla, kā perfekts sapnis, tieši pretēja tam, ko sajūti, dzirdot vārdus "elpo, elpo!" un sajūtot pliķēšanu pa vaigu.

Heh, latviešu valodas kopēji - vienam (labi, daudziem, bet to skaitā Ufo/Upacierim) ir “nuovembris”, abet otram (sauksim viņu par Artūru Skrastiņu) - “izlooze”.

Iespējams, TVNet (SIA “TVNET” piederošais portāls) ir meļi, turklāt ārkārtīgi nekaunīgi meļi. Iespējams, ka tomēr nav.

Iespējams, valstij nozagta zeme.

Iespējams, kāds ir aizturēts.

Iespējams, kāds ir maldināts.

Var jau tā būt, iespējams.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Es gribu atkal rakstīt, kā mācēju senāk. Kad bija vēl funktieris. Kad man nebija žēl laika padomāt par jums. Atnācu uz darbu un, sajuties kā komiķis auditorijas priekšā, izdomāju kaut ko, kas man tobrīd likās skaisti (jocīgi, ka, šodien to pārlasot, vēl joprojām šķiet skaisti). Citreiz - kas šķita komiski. Citreiz … nu, tas citreiz.

Tagad atliek vien rakstīt divrindīgas kodoldomas, kuru vērtība citu acīs strauji tuvojas nullei … absolūtajai. Neviens cits nezina to garo domu, kuras galarezultāts ir mana divrinde. Cits domātājs izdomās pavisam citu garo domu un iegūs to pašu koncentrātu, ko es (pārsvarā reducējams vai nu uz “dzīvei nav jēgas” vai “dzīve ir skaista”).

Še, te jums divi mani veci tekstiņi, ko atradu. Nebūt ne tie skaistākie, bet nevar jau vienmēr to skaisto.
Te viens it kā filosofiskais.

Dvēsele izlēca uz grīdas un, vicinādama savas mazās dūrītes, aizslēpās aiz dīvāna. Sajutusies kaut nedaudz drošībā, tā sāka vaidēt “Prāt, Prāt… tu taču esi riebeklis. Nekad es tev neļaušu vairs mani tā apmuļķot… nekad”. Prāts nedaudz padomāja, piegāja pie loga un, uzmetis lūpu, atbildēja “Ha! Tu taču pati sāki! Vai kāds tev prasīja?”

Nē, neprasīja. Dvēsele vienmēr pati bija atbildējusi par saviem darbiem, tos uzsākot, un vienmēr vainojusi Prātu savās neveiksmēs. Dvēselei nebija loģikas, tādēļ neveiksmes nebija nekāds pārsteigums. Pēc ilgas klusuma pauzes Prāts beidzot pagriezās, domādams, kā turpināt šo neveiklo sarunu. Taču dvēsele bija klusītēm ielīdusi spilvenā un šņukstēja. Viņa it labi zināja, ka tur Prāts viņu neatradīs. Tā radās kārtējais cilvēks, kura dvēsele negrib sazināties ar prātu, kur prāts ignorē dvēseli.

Un te otrs. Tāds kā komiskais.

-Sīkais šmurgulis,- nodomāja kundze ar ūdeļādas kažoku.

-Resnā govs, - pie sevis nomurmināja jaunietis.

Tāda, lūk, interesanta domu apmaiņa.

Nepavisam nenāktu par ļaunu atkal mācēt ko tādu uzrakstīt. Varbūt tomēr rīta blog-lasīšan-procesa vietā, rīta kafijas vietā, rīta defekācijas vietā, pašam savā vietā … mierīgi piesēst un kaut ko sarakstīt?

Ja jau nebūtu tā tukšuma galvā. Tā korporatīvā, birokrātiskā un citādi personību graujošā dzīvesstila radītā tukšuma. Tak varētu. Tak gribētu. Tak nekā.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Tualetes podā iemestais saburzītā papīra gabals meta ēnu, kas dikti atgādināja maza, beigta pelēna siluetu.

“Savādi,” nodomāju. “Acīmredzot kaut kur pasaulē ir pelēns ar saburzīta papīra ēnu. Duālismam ir jābūt.”

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Paēsts. Tagad līdz nākamajai ēdienreizei droši varu būt veģetārietis. Pēc tam jau pārdomāšu.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Rokoties pa vecām e-pasta vēstulēm, atradās Reklāmas aģentūras Adell Saatchi&Saatchi piedāvājums Rīgas Laika organizētajam konkursam.

Vēl joprojām šķiet mīļi.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Man šķiet, ka Evakuācija ir Panikas laba draudzene.

Abas vienmēr nāk kopā. Un tikai viena no viņām nāk brēkdama.

Labdien!

Lūdzu bloķēt pieeju interneta resursam www.fotoblog.lv no mana datora [darbstacijas nosaukums]. Šis resurss pilnībā ierauj sevī un atņem pārāk lielu daļu mana jau tā tik dārgā laika.

Paldies,
[vārds, uzvārds]
[organizācija] [struktūrvienība]
[darba tālruņa numurs]

P.S. Ja neticat, pamēģiniet paši piereģistrēties un ievietot kādu bildi, tad jūs redzēsiet…

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Mūsu vidū asumu nav.

Tie iluzorie naži, kas pašlaik tiek durti manā mugurā, tie neeksistē.

Nepateikts jau nav noticis.

Man sāp, bet arī tas nav noticis.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Draugus mūsdienās ir pavisam viegli pazaudēt. Atliek tikai nebūt vislatvijas reģistrā, dažus mēnešus neatbildēt uz kādu aizmirstu e-pastu un neaizbraukt uz pāris pasākumiem, kur vēl tiec aicināts. Atliek būt aizņemtam, atrunāties ar daudzajiem darbiem, slinkumu, mācībām… izdomāt jau var visu ko. Čiks un draugu nav. Vai varbūt “draugu” nav.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Izmetu ārā kādu tūkstoti diapozitīvu, kas palikuši mantojumā. Nepazīstamas vietas, nepazīstami cilvēki, nepazīstams, neinteresants, par daudz informācijas, negribu, nav.

Mana fotogrāfija aizies, kad nospiedīšu “delete”. Vai administratora aizmāršības dēļ nebūs izveidota datu rezerves kopija un tas pazudīs nejaušības rezultātā.

Neļaušu “delete” pogu spiest citam, kam tās ir “nepazīstamas vietas, nepazīstami cilvēki, nepazīstams, neinteresants, par daudz informācijas, negribu, nav”.