Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Jūties vientuļš, pamests? Aizmirsts? Tev neviens nepiezvanīja vakar, tu nesaproti, kāpēc? Tu gribi, bet nedabū?

Tas ir tikai normāli.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

FBDDCD7C-29EB-4781-958D-F6E4AA3E79D4

ef bē dē dē cē dē septiņ cē

div deviņ ē bē

četr septiņ astoņ viens

deviņ piec astoņ dē

ef seš ē četr ā ā trīs ē septiņ deviņ dē četr

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

No iekšēju pretrunu augstumiem vieglāk uz pārējo pasauli - to mazo lodīti tur pie kājām - skatīties.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Ja nebūtu naudas, vai arī tad sestdienas un svētdienas būtu ar kaut ko īpašas?

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Materiāls, kuru atradu nobāztu labi dziļi, ar daudz izsakošu nosaukumu ‘tmp.txt’… neatceros, kad ticis rakstīts, bet diezgan interesants šķita.

Tas parasti uznāk pēkšņi. Tad kādu laiku tevī šī sajūta ir. Tad pamazām tā dziest. Tad atkal nāk kāds notikums, kurš liek tev to nākamo reizi saprast. Es runāju par riebīgo sajūtu “šai sabiedrībai tu tāds neesi vajadzīgs”.

Es nedomāju to sabiedrību, tos konkrētos cilvēkus tev apkārt, ar kuriem tu tiecies, kuri tevi saprTue, kurus saproti tu, es domāju… ko tad īsti es domāju? Tos, kuri uz tevi dīvaini skatās veikalā (kā, paciņu cigarešu un četrus alus, laikam jau dzērājs, kazi, arī narkomāns), tos, kuri uz tevi nolūr uz ielas (nabadziņš, laikam jau jaunam mētelītim naudas nesanāk, tādā apbružātā jāstaigā), tos, kuri tevi nesaprot darba vietā (un kādu mūziku tas idioc klausās!! Kaut kāds dreimanbeiss, vai kā tur bija), tos, kuri tevi māca dzīvot (visu laiku pie datora, vai tad acis nemaz nav jātaupa?)… tos domāju es.

Tiem tu patiešām neesi vajadzīgs tāds, kāds esi. Jo tu neatbilsti viņu brīnumnormām. Tu esi savādāks. Tev, pie tam, ir vairākas novirzes no normas. Tātad - nepareizs. Jā, dzīve piespiedusi uzturēties kopā ar tevi. Bet citādi jau - nemūžam.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Ja programmētāji pārlieku centīgi izstrādātu sistēmas, kļūdas paziņojums reģistrējoties varētu būt “Atvainojiet, Jūsu izvēlētā parole `Piens1258` sakrīt ar lietotāja `Jaanis14` paroli. Lūdzu, izvēlieties citu paroli.” :)))

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Ir krietni vēlāks nekā citās dienās šajā pat laikā.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Neverlenda. Tā ir tā vieta, kur viss notiek tā, kā katram cilvēkam pašam gribētos. Un vēl tā ir vieta, kur citiem cilvēkiem patīk katra atsevišķā indivīda vēlmes, kur tās tiek respektētas. Reizēm vēlos tur nokļūt. Bet tā ir Neverlenda.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Kas tad būtībā ir mainījies pēdējos 10 gados (kopš PSRS laikiem). Daži gastronomiski - sadzīviski novērojumi.

.sierā vairs nav melno burtiņu

.alus pudeles ir citā formā

.šņabim ir skrūvējami korķīši

.vairs nav kefīra un piena pudeļu (līdz ar to arī zaļie un dzeltenie vāciņi ir gājuši zudumā)

.veikalos lieto pārtikas plēvi

.konfektes “uz svara” var dabūt tikai dažos veikalos

.desa izskatās ēdama

.pārtikas veikalus vairs nesauc ‘Gastronomija’ un ‘Maize’

.veikalos uz vietas vairs nepārdod lejamo sulu no stikla konusiem.[viš]

.vairs nav pārdevēju baltos halātos ar copēm un bieškrāsas lūpām [female]

.defīcīts no veikalu plauktiem pārcēlies uz valsts budžetu[female]

.gāzētā ūdens automāti pazuduši pavisam[female]

.nav dzelteno kvasa mucu[omeega]

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Gribi čupiņu “grūto” jautājumu? Lūdzu! Tos drīkst katrs uzdot pats sev.

Kas mēs esam? Priekš kā mēs dzīvojam? Vai es esmu mīlēts? Vai tas, kas rīt varbūt notiks, var būt cēlonis tam, kas notika vakar? Vai manai rīcībai ir jēga? Kam svarīga mana eksistence? Vai mēs esam vientuļi Visumā? Vai pastāv reinkarnācija? Kāpēc mans gars piedzima manā miesā?

Tā. Pietiks. Kādam laikam.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Tagad klausies. Nē, neklausies. Aizbāz ausis un neklausies. Te nav nekā. Manis nav, tā ir vīzija tavās ausīs. Hei, kāpēc tu manī neklausies? Es taču tikko teicu, ka es tepat esmu! Nure, tātad, klausies, ko es teikšu - manis nav. Tu neesi neko dzirdējis, te nekā nebija.

Re, es tevi mēģinu mocīt ar savām pretrunām. Dīvaini, bet tas brīžiem izdodas. Tu gribi man noticēt un notici arī. Kaut gan nav viegli noticēt tam, kura nav. Un kurš pēc brītiņa atkal ir.

Galvenais man ir panākt tavu ticēšanu. Un vienlaicīgi tavu iekšējo uzspridzināšanos, nonākot pretrunās pašam ar sevi. Pēc tam varēšu tiešām pazust, tiklīdz būšu tev ieskaidrojis, ka tomēr esmu, ka tā nav vīzija tavās ausīs.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

11. novembris. Lāčplēša diena. Cilvēki dodas uz krastmalu, dedzina svecītes. Kvēpina mūri. Stalti policisti soļo pa Krasta ielu, arī armijas goda sardze stāv pie Brīvības pieminekļa. Katrā kārtīgā latvietī rodas patriotiskas jūtas (tā vienkārši no nekurienes, vienkārši tāpēc, ka jābūt). Tiek pieminēti vārdi kā Bermonts, brīvības cīņas. Vecie vīri, Latvijas himnai atskanot, notrauc asaru un sapurinās - mēs taču bijām tie, mēs to sargājām. Uz nelielas skatuves krastmalā dzied vīru koris Absolventi … “Šī sēta ir tava, un tavs ir šis lauks, Kur zeltgraudu vārpas tev klanoties plauks.” … Lāčplēšu dziesma.

Kāda māmiņa ar sārtvaidzi bērneli steigšus soļo Pils virzienā no Akmens tilta puses… Pieliecies pie kādas no iedegtajām svecītēm, cenšoties aizsmēķēt… saraujas, apdedzinot pirkstu galus… noīdas “Joptvai, pļe…” … un aiziet tālāk. Gan viņai, gan viņas sārtvaidzim - viņiem abiem ir stipri vien vienaldzīgs šeit notiekošais. Tāpat kā tam vīram, kurš vāc pudeles. Tāpat kā arī man.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Manos tekstos nav drukas klydu. Nekao\d!

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Vai esi dzirdējis, kā plaukst puķe? Vai esi izpratis, kā dzimst māksla?

Vai dzirdi, kā kauc riepas zem mūsu auto, vai redzi tās zilsarkanās lampas aiz mums, vai dzirdi, ko tie saka?

Jā, mēs bēgam. Būsim ārpusē. Beidzot.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Tāds mazs un trīcošs, sēž dīvānā. Kājas iecēlis gultā, lai samazinātu saskarsmi ar nemīlēto pasauli. Trīc. Šņukst. Dusmīgi spaida tv pults podziņas, regulāri pārslēdzoties starp 349. un 350. kanālu, kuros abos iespējams redzēt baltmelnu ņirboņu. Haoss ir vienīgā reālās pasaules paradigma, ar kuru viņš spēj vēl sadzīvot.

Viņš paceļ roku un izslēdz gaismu. Televizora ekrānā ietriecas viņa mestā bronzas vāze, kas padara elektronu metēju rāmu uz visiem atlikušajiem laikiem. Iestājas pilnīga tumsa.

Vien ik pa brīdim iemirdzas kāda zaļa diode uz monitora.

Viņš grib palikt viens…

Un pasaule viņam to ļauj. Ja vien viņš to vēlas.

Pasaule viņam labprāt uzmet savu kārtējo maigo spļāvienu.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Kamēr augu, es klusēju. Ja es runāju, es stāvu. Ja es runāju, es to daru pārāk daudz. Es labprāt paklusētu. Bet mani nesaprastu.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Pasaule ir pilna idiotu. Un stulbeņu. Un viduvējību.

Katrs individuāls cilvēks, ar kuru tu komunicē, ir savā ziņā ģeniāls.

Kur slēpjas tie idioti? Uz ielām taču to ir pa pilnam.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Ja tu aiziesi, Latvija skums. Tā nometīs lielu, skumju asaru. Asaru, kas iekritīs Daugavā kaut kur pie Krustpils… tā būs tik sāļa, ka tā neizšķīdīs Daugavas saldajos ūdeņos. Tā velsies un ripos uz leju, uz jūru tikai sava svara dēļ. Tā uzgriezīs Ķeguma HESa turbīnas līdz pārkaršanai un salūšanai, tādējādi līdzi paņemot nelielu ūdens jūru, kas kā vilnis velsies pāri Latvijas laukiem un pilsētām. Bet aiz šī viļņa - Lielā Latvijas Skumju Asara, kas nolīdzinās palikušo.

Varbūt neaizej?…

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Mainās viss.

Pamazām, ka tu to ikdienā nemaz nemani.

Ir muļķīgi savai dzīvei nospraust tālejošos un lokālos mērķus, dzīvot pēc “checkpoint” principa. Bet ja tu reiz nokļūsti checkpointā… tā pavisam nejauši… ir vērts paskatīties atpakaļ, lai redzētu, kā viss ir mainījies.

Un šeit es nerunāju par “lielām” tēmām kā elektrifikācija vai globalizācija. Varbūt arī ne par tik mazām kā “redz, kādus aizkarus mēs piekārām” vai arī “redz, cik liels sanāca”. Pat grūti noteikt normālās mainīgās lietas apjomu un nozīmīgumu.

Bet nu jūs sapratāt, es ceru.

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Mašīnu straume. No rīta turp, vakarā šurp. Žik blik … dik… kirdik. Mājās paliek pendžas, slimnieki un sētnieki.

Pa logu izmests izsmēķis. To diez vai kāds pamanīs.

Netīra, pamesta, nevienam nevajadzīga pilsēta. To gan pamanīs. Bet ne jau tie, kuri no rīta turp, vakarā šurp.

Kirdik.